15. novembrī oficiāli atklātas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) jaunās dienesta telpas.
Tā kā līdzšinējie SAB darba apstākļi, tai skaitā struktūrvienību izvietojums, radīja aizvien lielākus izaicinājumus NATO un ES drošības standartu nodrošināšanai, lai realizētu SAB funkciju pilnvērtīgu izpildi, SAB vajadzībām tika atjaunota ēka, kas atrodas Brasas apkaimē. Celtne un tai piegulošā teritorija ir agrākā Kara hospitāļa ēku kompleksa daļa. Šis komplekss ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis “Slimnīcas ēka un parks”, kur vēstures liecības saglabātas, apvienojot tās ar dienestam atbilstošām drošības prasībām.
“Lai šeit dienējušie kara ārsti, kas savulaik sargāja un atjaunoja ievainoto karavīru veselību, kalpo kā piemērs Satversmes aizsardzības biroja amatpersonām, pildot savus dienesta pienākumus un sargājot Latvijas valsti, tās neatkarību un drošību,” atklājot jaunās dienesta telpas, uzsvēra SAB direktors Egils Zviedris.
Šīs ēkas restaurācijas un rekonstrukcijas projektu SAB vajadzībām izstrādāja 2017. gadā. Darbi tika uzsākti 2020. gada rudenī. Pirms būvdarbu uzsākšanas ēka netika ekspluatēta un kopš 2012. gada tā bija stāvējusi tukša. Ņemot vērā ēkas konstrukciju kritisko stāvokli, tika veikti apjomīgi demontāžas darbi, ēkā izbūvējot jaunus stāvu pārsegumus, jumta konstrukcijas un jumtu, logus un durvis, kā arī ierīkojot jaunas komunikācijas.
Īpaša liecība par to, ka ēkā kādreiz atradusies kara slimnīca, ir telpās izvietoto zāļu nosaukumi. Zālēm doti to septiņu ievērojamo kara slimnīcas ārstu, – pulkvežu un ģenerāļu, vārdi, kuri vadīja šo medicīnas kompleksu no 1919. līdz 1940. gadam. Zāļu nosaukumi turpinās atgādināt par par Latvijas armijas virsnieku un šīs vietas nozīmi Latvijas vēsturē.
SAB juridiskā adrese ir Straumes iela 1, Rīgā, bet apmeklētājiem un kurjeriem iekļūšanai SAB teritorijā jāizmanto ieeja no Upes ielas puses. SAB dienesta telpas, atbilstoši darbības specifikai, nav publiski pieejamas. Vienīgās telpas, kurās pieļaujama apmeklētāju iekļūšana, ir atsevišķas sanāksmju zāles un interviju telpas.
Saziņa ar SAB saglabājas līdzšinējā formā – pa tālruni, e-pastu vai, iepriekš vienojoties par apmeklējumu, klātienē. SAB lietvedības tālrunis: 67025407, e-pasts: pasts@sab.gov.lv. Detalizēta kontaktinformācija pieejama SAB tīmekļvietnē <a href="https://sab.gov.lv/kontakti/">www.sab.gov.lv</a>.
<img decoding="async" loading="lazy" class="wp-image-1726 aligncenter" src="/files/uploads/2024/11/SAB-eka-web-foto.jpg" alt="" width="644" height="429" />
Foto: SAB
<img decoding="async" loading="lazy" class="wp-image-1728 aligncenter" src="/files/uploads/2024/11/Valsts-prezidents-un-SAB-direktors-web-foto.jpg" alt="" width="645" height="430" />
<img decoding="async" loading="lazy" class="wp-image-1729 aligncenter" src="/files/uploads/2024/11/SAB-direktors-un-premjerministre-web-foto.jpg" alt="" width="647" height="431" />
Foto: Ilmārs Znotiņš

Oficiāli atklātas Satversmes aizsardzības biroja jaunās dienesta telpas

Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Lai gan karadarbībā tieši iesaistītas ir divas valstis, kara netiešā ietekme atsaucas uz krietni lielāku valstu skaitu. Tas nozīmē, ka kara gaitu un līdz ar to arī miera sarunu uzsākšanu tieši vai netieši var ietekmēt arī citas valstis. Ņemot vērā kara dinamiku, valstu politiskās pozīcijas kara kontekstā var mainīties, kā rezultātā miera sarunas ietekmē vairāku savstarpēji saistītu faktoru kopums, kas apskatīti publikācijas turpinājumā.
Stratēģiskie faktori
Primārais faktors, kas tiešā veidā ietekmē iesaistīto pušu gatavību un ieinteresētību uzsākt sarunas, ir situācija frontē. Kara ietvaros karojošās puses veic aprēķinu par to, kādi instrumenti ir labāk piemēroti vēlamo mērķu sasniegšanai konkrētajā situācijā. Pārliecība par savām spējām militāri panākt politiskos mērķus mazina interesi sākt sarunas un riskēt samazināt maksimālos ieguvumus, ko var gūt ar iniciatīvu kaujas laukā. Notiekošais kaujas laukā ir būtisks apsvērums saistībā ar pozīcijām sarunu procesā – pārākums un iniciatīva frontē nozīmē lielāku spēju uzspiest otrai pusei sev izdevīgus nosacījumus, jo vājākā puse ir vairāk ieinteresēta pārtraukt karadarbību. Miera sarunu uzsākšanai un attīstīšanai ir nepieciešama iesaistīto pušu izpratne, ka tas ir pieņemams instruments savu interešu aizsargāšanai un mērķu sasniegšanai.
Miera sarunu kontekstā ir svarīgi izcelt ar Turcijas starpniecību notikušās Stambulas miera sarunas starp Krieviju un Ukrainu, kas norisinājās 2022. gada aprīlī. Sarunu gaitā puses panāca sākotnējo vienošanos par Ukrainas turpmāko statusu - militāro neitralitāti, samazinātus bruņotos spēkus, bet ar iespēju iestāties Eiropas Savienībā (turpmāk – ES), kamēr jautājumi par Krimas, Doņeckas un Luhanskas statusu tiktu risināti tālāko sarunu laikā. Tā dēvētais Stambulas komunikē ir vienošanās projekts, pie kā savos izteikumos regulāri atgriežas Krievijas amatpersonas, tostarp Vladimirs Putins. Tādā veidā Krievija argumentē savu gatavību sarunām, vienlaikus atsaucoties uz sarunu procesu, kas vairs neatspoguļo pašreizējo situāciju. Faktisku Ukrainas piekāpšanos ietekmēja lokālais un starptautiskais konteksts - vien pusotru mēnesi kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma pastāvēja neskaidrība par Ukrainas spējām sevi sekmīgi aizstāvēt, kā arī par Rietumvalstu gatavību un spējām sniegt Ukrainai nepieciešamo militāro un ekonomisko atbalstu. Ukrainas gatavību piekāpties ietekmēja arī 2022. gada aprīlī publiskotā informācija par Krievijas Bruņoto spēku pastrādātajiem noziegumiem okupētajās teritorijās, kas atsaucās gan uz Ukrainas, gan Rietumvalstu sabiedrībām – tapa skaidrs, kam tiktu pakļauti iedzīvotāji citās okupētajās teritorijās, vienlaikus nostiprinot viedokli, ka to nedrīkst atstāt nesodītu.
Otrais faktors, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanu, virzību un visbeidzot vienošanās īstenošanu, ir iesaistīto sabiedrību atbalsts. Sabiedrības attieksme pret miera sarunām piešķir leģitimitāti amatpersonām, kas valsts vārdā piedalās sarunu procesā, un sabiedrības atbalsts vai tā trūkums atsaucas ne tikai uz iekšpolitisko situāciju, bet arī valsts spējām sarunās lemto ieviest praksē. Šis jautājums ir īpaši svarīgs Ukrainā, kuras demokrātiskā iekārta ļauj iedzīvotājiem paust savu viedokli un tādā veidā - savu piekrišanu kara apturēšanai vai izbeigšanai. Socioloģiskie dati no šī gada marta ilustrē sarežģītu situāciju, proti, 43% sabiedrības atbalsta sarunas ar Krieviju miera panākšanai. Taču vairākums sabiedrības iebilst idejai par atteikšanos no dalības ES vai NATO, kā arī kategoriski iebilst piedāvājumam samazināt Ukrainas bruņoto spēku izmērus un spējas. Dati arī liecina, ka Ukrainas sabiedrība nebūtu gatava samierināties ar, viņu skatījumā, netaisnīgu mieru, vairākumam iedzīvotāju atzīstot gatavību šādā situācijā pieprasīt valsts varas maiņu.
Līdz ar to miera sarunu process sev līdzi nes sarežģītu iekšpolitisko dimensiju, kurā sabiedrība kā viena no ieinteresētajām pusēm piedalās diskusijā par to, kas ir taisnīgs miers. Panākts izlīgums bez sabiedrības atbalsta var veicināt pāridarījuma un aizvainojuma sajūtu veidošanos, kas savukārt var izpausties ne tikai iekšpolitiski, bet arī ārpolitiskajos uzstādījumos, piemēram, pieprasot īstenot agresīvu vai revanšistisku ārpolitiku. Šajā kontekstā Krievijas sabiedrības depolitizācija apvienojumā ar valsts monopolstāvokli informatīvajā telpā nozīmē potenciāli lielāku sabiedrības gatavību pieņemt Kremļa pozīciju. Daļā sabiedrības kara izbeigšana bez pilnīgas Ukrainas kapitulācijas izraisītu pretestību, taču kopējā Krievijas sabiedrības tendence pielāgoties Kremļa uzstādījumiem prevalētu, ko papildinātu Kremlim pieejamais represīvo instrumentu klāsts. Jāuzsver, ka kara apturēšana vai izbeigšana Krievijai rada būtiskus ilgtermiņa iekšpolitiskus izaicinājumus, piemēram, saistībā ar karavīru demobilizāciju vai valsts budžeta plānošanu.
Bieži apspriests faktors ir Rietumvalstu iekšpolitiskā situācija. Ukrainas pozīcijas karā ir cieši saistītas ar tās starptautisko partneru politiskajiem resursiem, attiecīgi arī Rietumvalstu sabiedrību, tostarp elites, noskaņojums pret Ukrainu tiešā veidā var izdarīt spiedienu par labu miera sarunu drīzākai uzsākšanai un ātrākai kompromisu atrašanai. Ukraina skaidri apzinās savu neērto pozīciju, un daļa no Ukrainas publiskās diplomātijas kopš 2022. gada februāra ir vērsta tieši uz Rietumu sabiedrībām ar mērķi tām skaidrot, kāpēc Ukrainu nepieciešams atbalstīt. Viens no Ukrainas mērķiem, iebrūkot Kurskas apgabalā 2024. gada vasarā, bija tieši demonstrēt savas uzbrukuma spējas, lai neļautu iesakņoties viedoklim, ka Ukraina zaudē. Taču pēdējā laikā atsevišķās Rietumvalstīs vērojamie iekšpolitiskie procesi liecina, ka lozungs par nepieciešamību samazināt Ukrainai sniegto atbalstu nav margināls. Nesenajās reģionālo parlamentu vēlēšanās Vācijā divās pavalstīs būtiskus panākumus guva partijas, kuras savā retorikā, līdztekus citiem solījumiem, iestājas par attiecību normalizēšanu ar Krieviju un Ukrainas militārā atbalsta apturēšanu. Rietumvalstu sabiedrību viedoklis norāda uz potenciālu ievainojamību – riska toleranci. Krievijai piemīt augstāka riska tolerance, proti, gatavība uzņemties eskalācijas riskus, kas izriet no Krievijas ārpolitiskajiem uzstādījumiem, un Krievija to ir apliecinājusi, piemēram, žvadzinot kodolieročus. Turpretī Rietumvalstu rīcības loģika ir vērsta uz eskalācijas kontroli un nepieciešamību izvairīties no neplānotas eskalācijas. Krievija jau ilgstoši mēģina izmantot šo asimetriju pret Rietumvalstu sabiedrībām, un nav pamata uzskatīt, ka Krievija to varētu drīzumā pārtraukt, lai arī skaidrus ieguvumus tā līdz šim nav nesusi.
Tālejošās sekas
Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir ļoti svarīgs arī starptautiskās politiskās sistēmas kontekstā. Krievija ir atkārtoti postulējusi, ka tās ārpolitikas mērķis ir mainīt pastāvošo noteikumos balstīto starptautisko sistēmu uz multipolāru. Miera sarunas, kuru rezultātā Krievija leģitimizētu kontroli pār okupētajām Ukrainas teritorijām, radītu bīstamu precedentu, ka kodolvalsts īstenota neprovocēta agresija, kas ietver arī kara noziegumus pret citu valsti, netiktu apturēta vai skaidri sodīta. Šāds precedents nenozīmētu tūlītēju scenārija atkārtošanos citviet pasaulē, taču būtiski iedragātu pašreizējo starptautisko sistēmu, tai skaitā Rietumvalstu kā galveno noteikumu uzturētāju uzticamību un prestižu. Faktiski tiktu demonstrēts, ka ir iespējams izvērst agresiju un pēc tam piespiest upuri piekāpties bez adekvātas pretdarbības. Tas sasaucas ar morālu problēmu Ukrainai, proti, piekāpšanās Krievijai nozīmētu ne tikai juridisku atteikšanos no savām teritorijām, bet arī no okupētajās teritorijās dzīvojošajiem Ukrainas pilsoņiem, kuri tādā veidā zaudētu cerību un, iespējams, ceļu atgriezties Ukrainā. Pati būtiskākā problēma būtu tieši piekāpšanās agresorvalstij, kura ir pastrādājusi noziegumus pret Ukrainas tautu, un šāda piekāpšanās būtu jāpieņem ne tikai Ukrainas, bet arī Rietumu sabiedrībai.
Viens no centrālajiem jautājumiem starpvalstu attiecībās ir uzņemto saistību izpilde. Ukrainas kontekstā šo problēmu skaidri ilustrē 1994. gada Budapeštas memorands par drošības garantijām saistībā ar Ukrainas pievienošanos līgumam par kodolieroču neizplatīšanu. Tā ir Ukrainas, Krievijas, Lielbritānijas un ASV parakstīta vienošanās sniegt Ukrainai drošības garantijas saistībā ar tās apņemšanos neizplatīt kodolieročus. Pirmais šī memoranda punkts ir parakstītājvalstu garantija cienīt Ukrainas neatkarību, suverenitāti un robežas. Saprotams, ka šāda nesena pieredze ar vienošanos neievērošanu Ukrainai ir sensitīva un iespaido tās uztveri attiecībā uz cita veida sarunām.
2014. un 2015. gadā parakstītās Minskas vienošanās mērķis bija karadarbības apturēšana Doņeckas un Luhanskas apgabalos, kā arī ietvara veidošana politisko un militāro jautājumu risināšanai. Prakse skaidri ir apliecinājusi, ka vienošanos ieviešana var tikt novilcināta un faktiski sabotēta dažādu interešu vārdā. Ukrainas pieredze arīdzan liecina, ka starptautisku novērotāju piesaiste negarantē saistību izpildi, ja to rīcībā nav skaidru piespiešanas instrumentu. Vienošanos ieviešanu un godprātīgu ievērošanu ietekmē tikai pašas iesaistītās valstis, kas var mazināt valstu un arī sabiedrību atbalstu miera sarunām. Ukrainas kontekstā tiek minēta potenciāla trešo valstu iesaistīšanās garantiju sniegšanā, kas tomēr neizslēdz situāciju, ka valstis var neievērot sarunās nolemto.
Visbeidzot noslēdzošā problēma, kas veido pamatu jebkādam mierizlīgumam, ir abpusējā neuzticēšanās. Sarunās iesaistītajām pusēm, un it īpaši karojošajām pusēm, ir jāspēj uzticēties pretējai pusei, ka vienošanās tiks pildīta ilgtermiņā un novedīs pie politikas un rīcības izmaiņām. Neskatoties uz dažādo un savstarpēji konfliktējošo Krievijas retoriku par iebrukuma iemesliem un mērķiem, miera panākšanai Ukrainā ir nepieciešama pārliecība, ka Krievija to neizmantotu laika iegūšanai un jauna iebrukuma sagatavošanai. Līdzīgi arī Krievijai būtu jāuzticas, ka pret to piemērotās sankcijas ar laiku tiktu mīkstinātas un Ukrainas attiecības ar Rietumvalstīm, it īpaši drošības politikas jomā, netiktu padziļinātas. Savstarpējas uzticēšanās veidošanās iespējamību apgrūtina tas, ka šis interešu konflikts pastāv stratēģiskā līmenī. Proti, - Rietumvalstis vēlas, lai to kaimiņvalstis būtu stabilas un augsti attīstītas, kamēr Krievija vēlas, lai tās kaimiņvalstis būtu vājas un attiecīgi viegli ietekmējamas. Savstarpējo neuzticēšanos ir iespējams mazināt, sadarbojoties citās jomās un to pakāpeniski izvēršot plašāk, tā demonstrējot gatavību veidot konstruktīvas attiecības, bet tas neatbild uz galveno neuzticēšanās iemeslu. Kara cēlonis ir Krievijas ārpolitiskās intereses, un ilgtermiņa miers pēc būtības pieprasa Krievijas politisko uzstādījumu maiņu, par ko šobrīd nav pamata runāt, un arī Ukrainas sabiedrība uz to raugās skeptiski.
Minētie faktori ilustrē sarunu procesa un nonākšanas līdz tam sarežģītību. Katrs no faktoriem ietver vairākus aspektus un apsvērumus, kuri ir dinamiski un atkarīgi no procesiem gan karojošajās pusēs, gan ārpus to robežām. Faktori var viens otru papildināt vai pat izslēgt, līdz ar to kopējā situācija ir dinamiska un skaidri prognozēt sarunu procesa uzsākšanu, virzību un sekmīgu noslēgumu pēc būtības nav iespējams. Svarīgi uzsvērt, ka sarunu vešana un karadarbība nav savstarpēji izslēdzošas - tās var norisināties vienlaikus, tādā veidā ietekmējot sarunu pozīcijas. Sarunu procesu ietekmēt, tai skaitā ierosināt, var trešās puses, taču galavārds par to iznākumu un iznākuma ieviešanu pieder Krievijai un Ukrainai.

Krievijas – Ukrainas miera sarunu perspektīvas

Turpmāk Satversmes aizsardzības biroja (SAB) juridiskā adrese būs Straumes iela 1, Rīgā.
Saziņa ar SAB saglabājas līdzšinējā formā – pa tālruni, e-pastu vai, iepriekš vienojoties par apmeklējumu, klātienē. SAB lietvedības tālrunis: 67025407, e-pasts:  pasts@sab.gov.lv. Detalizēta kontaktinformācija pieejama <a href="https://sab.gov.lv/kontakti/">šeit</a>.
Apmeklētājiem un kurjeriem iekļūšanai SAB teritorijā jāizmanto ieeja no Upes ielas puses.
Ierodoties SAB, jāuzrāda personu apliecinošs dokuments (pase vai identifikācijas karte) un jāiziet drošības pārbaude. 
SAB telpās aizliegts ienest mobilos tālruņus, kā arī citas ierīces un datu nesējus, ar kuriem vai kuros var ierakstīt, saglabāt, pārraidīt vai uztvert informāciju, kā arī ieročus un jebkādus priekšmetus vai vielas, kas var tikt izmantoti uzbrukumam un var radīt apdraudējumu personas dzīvībai, veselībai vai mantai.
Līdzi paņemtās ierīces un priekšmeti apmeklējuma laikā jāatstāj specializētā glabātuvē.
Dienesta pārcelšanās uz jaunajām telpām notiek pakāpeniski. Telpu oficiālā atklāšana vēl sekos.

Satversmes aizsardzības birojam – jauna adrese

Jau kopš Vladimira Putina kļūšanas par Krievijas prezidentu 1999. gadā, Krievijā ir notikusi pakāpeniska demokrātisko brīvību un tiesību iegrožošana un lēmumu pieņemšanas struktūras centralizācija. Līdz ar šādas autoritāras sistēmas nostiprināšanos Krievijas nesenajā vēsturē ir novērojama arī valsts attīstības virziena pamatošana, izmantojot ideoloģiskus skaidrojumus. Piemēram, attēlojot Krieviju kā tā saucamo “suverēno demokrātiju” un šādi skaidrojot individuālo tiesību un brīvību ierobežojumus Krievijā. Pēdējos gados, īpaši kopš Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā, ir novērojama pastiprināta ideoloģizācija, lai izskaidrotu un pamatotu Krievijas valdošā režīma iekšpolitiskās un ārpolitiskās darbības un piedāvātu noteiktu naratīvu par sabiedrības un valdošās elites attiecībām. Ideoloģizācijas process Krievijā vienlaicīgi nenozīmē, ka valstī pastāv vienota, visaptveroša ideoloģija.
Viena no jomām, kur novērojama ideoloģizācija, ir Krievijas starptautiskā loma un tās izmaiņas. Tradicionāli Krievijas starptautiskais statuss un loma tiek balstīta savītā Krievijas impērijas un PSRS mantojumā. Iespējams novērot selektīvu vēsturisko piemēru izmantošanu, lai izceltu Krievijas svarīgumu Eiropas drošībā, piemēram Krievijas Impērijas lomu Napoleona sagrāvē 19. gs sākumā un jo īpaši PSRS lomu uzvarā pār Nacistisko Vāciju Otrā pasaules karā. Kopš 2014. gada, pieaugot saspīlējumam Krievijas attiecībās ar Rietumiem, parādās vairāk līdzību ar PSRS laika ideoloģiju, jo īpaši pretstāvē ar Rietumiem. Mūsdienu Krievijas ģeopolitiskā skatījuma centrā nostādīts antagonisms ar Rietumiem, kas izpaužas dažādās jomās.
Krievijas augstāko amatpersonu retorikā Rietumi tiek attēloti kā Krievijas primārais drošības drauds, kā piemērus tam izmantojot NATO paplašināšanos un Rietumvalstu palīdzību Ukrainai. Šādai Rietumu agresīvajai drošības politikai tiek pretnostatīta Krievijas it kā konstruktīvā un atvērtā pieeja, piemēram, piedāvājot būt daļai no Eiroatlantiskās drošības arhitektūras. Rietumu un īpaši ASV agresivitāte pret Krieviju tiek ilustrēta caur šo valstu veiktajām ieroču piegādēm Ukrainai, tai skaitā piegādājot ieroču sistēmas, kas izmantojamas pret mērķiem Krievijas teritorijā un sniedzot atļauju veikt triecienus.
Rietumi tiek pozicionēti kā drauds Krievijas “unikālajām vērtībām”. Krievijas sabiedrībai tiek skaidrots, ka Krievija ir krievu vērtību sargātāja. Krietna daļa publiskās retorikas tiek veltīta tam, lai uzsvērtu Krievijas it kā unikālās kultūras, vērtību un pat Krievijas kā specifiskas civilizācijas īpašo vietu pasaulē, vienlaikus saglabājot šos principus salīdzinoši abstraktus un līdz ar to oportūnistiski pielietojamus. Ņemot vērā Krievijas ģeopolitisko pozicionēšanos, bieži tiek akcentēts, ka pretstāve Rietumiem nav tikai politiska vai militāra, bet ideoloģiski eksistenciāla. Proti, uz spēles esot ne tikai Krievijas politiskā, bet arī Krievijas kā civilizācijas izdzīvošana. Svarīgi uzsvērt, ka Krievija šādu aizstāvību attiecina ne tikai uz Krievijas pilsoņiem, bet arī uz ārpus Krievijas dzīvojošajiem tautiešiem. Līdz ar to Krievijas politiskā un ideoloģiskā konfrontācija ar Rietumiem iekšējai sabiedrībai tiek ierāmēta kā eksistenciāla cīņa par Krievijas kā nācijas un civilizācijas izdzīvošanu, stājoties pretim agresīviem un imperiālistiskiem Rietumiem.
Krievijas kā “unikālo krievu vērtību” un civilizācijas sarga loma ir svarīga valsts sabiedrības mobilizācijai un autoritārā politiskā režīma pamatošanai. Kā nepieciešamība, lai aizsargātu sabiedrību pret Rietumu “agresiju” un vērtībām, ir attiecīgas augsti centralizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas izveide, kas ir tikusi nostiprināta arī Krievijas konstitūcijas grozījumos 2012. un 2020. gadā, spēcinot tā saucamo varas vertikāli ar Vladimiru Putinu kā atslēgas personu.
Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā arvien acīmredzamāks ir kļuvis V. Putina kā Krievijas vadoņa personības kults. V. Putina palikšana pie varas ir tikusi piesaistīta Krievijas izdzīvošanai un stabilitātei, savukārt viņa pārvēlēšana prezidenta amatā – apliecinājums un sabiedrības leģitimizācija V. Putina pieņemtajiem lēmumiem. Paša V. Putina tēls ir kļuvis nesaraujami saistīts ar Krievijai piedēvētajām īpašībām un mērķiem, interesēm un misiju starptautiskajā sistēmā. Valsts iekšienē V. Putins tiek veidots kā garants sabiedrības ekonomiskai stabilitātei un attīstībai un iemieso Krievijas vērtības – tradicionalitāti, kristietību, attīstību. Ap V. Putina personību tiek konsolidētas Krievijas varas institūcijas un politiskā elite, kas ietver gan V. Putinam pietuvinātās personas, gan plašāku amatpersonu loku, kuru labklājība ir tieši saistīta ar režīmu.
Plašākai sabiedrībai Krievijas ideoloģiskajā konstrukcijā iedalīta politiskās elites kursa atbalstoša pozīcija un iesaistīšanās cīņā par Krievijas unikālo vērtību un civilizācijas aizsardzību. Šī krieviskā patriotisma izpausme ietver varoņa nāves konceptu (gatavību upurēties), kas izcelts Kremļa propagandas vēstījumos saistībā ar iebrukumu Ukrainā. Apmaiņā pret režīma un tā interešu atbalstīšanu, V. Putina laika Krievijas “sabiedriskais līgums” paredz stabilitāti valstī un aizsardzību no Kremļa konstruētajiem apdraudējumiem, kā arī indivīdiem iespēju būt daļai no Krievijas sabiedrības, kas tiek pasniegta kā senā vēsturē balstīta, vienota un vērtību un morāles ziņā pārāka par citām.
Par prioritāru jautājumu Krievijas politikā ir kļuvusi valsts ekonomikas pārveide. To nosaka kara vešanai Ukrainā nepieciešamie resursi un starptautisko sankciju iespaids. Arvien biežāk tiek izcelta Krievijas vietējo ražotāju spēja ar inovatīviem risinājumiem piedāvāt kvalitātes un cenas ziņā labākus produktus par Rietumos ražotajiem, šādi izceļot Krievijas spēju ilgtermiņā ne tikai attīstīt ekonomiku, bet radīt ekonomisko modeli un finanšu sistēmu, kas būtu neatkarīga un pašpietiekama, ļaujot nodrošināt pretstāvi Rietumvalstīm.
Krievijā pastāvošā augstā kontrole pār informatīvo telpu nodrošina labvēlīgu vidi V. Putina režīma ideoloģijas elementu izplatībai sabiedrībā. Valsts naratīvi dominē arī kultūras telpā – medijos, filmās un teātrī, grāmatās – ieviešot cenzūru, ierobežojumus noteiktu autoru darbu izplatībā. Arvien vairāk uzmanība tiek veltīta jauniešu indoktrinācijai, tai skaitā ar patriotiskās izglītības satura realizāciju skolās un universitātēs, kas balstās uz politizētu Krievijas vēstures interpretāciju un tā saucamajām tradicionālajām vērtībām (izrietošas no pareizticības un citiem kultūrvēsturiskiem aspektiem). Krievijas izglītības politika demonstrē stratēģiju, kas iekļauj politisko propagandu, piemēram, demonstrējot V. Putina oficiālās uzrunas, militāru apmācību un agresijas pret dzimuma, seksuālo, etnisko, rasu, reliģisko kultivēšanu. Skolēniem tiek mācīta ideoloģiski atbilstoša vēsture un uzvedība, kas iekļauj “ārvalstu aģentu” uzskatu cenzūru jeb liberāli-demokrātisko vērtību noliegumu un valsts mācību vielas pilnīgu pieņemšanu.
Krievijas ideoloģizācijas tendences iezīmē Krievijas politikas attīstības vektorus. Antagoniskā pieeja starptautiskajai politikai un īpaši attiecībās ar Rietumvalstīm, ilustrē Krievijas gatavību turpmākai konfrontācijai ne vien drošības, ekonomiskajā, bet arī vērtību laukā. Krievijas iebrukumam Ukrainā turpinoties, Krievija tieksies veidot sadarbības ar ne-Rietumu valstīm, primāri lai mazinātu ekonomiskos zaudējumus un sekundāri, lai veidotu pret Rietumiem un to starptautisko lomu noskaņotu valstu grupu. Krievu diasporas piesaiste Krievijas civilizācijai savukārt rada pamatu Krievijai turpināt iestāties kā ārpus Krievijas dzīvojošo diasporu un visa krieviskā idejiskam aizstāvim, pat ja tas nozīmē iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās.
Iekšpolitiski ideoloģizācija ir vērsta uz Krievijas vadošā režīma, nevis plašākas Krievijas valsts vai sabiedrības, stabilitāti un izdzīvošanu. Valdošā režīma intereses kļuvušas par valsts interesēm, bet režīma centrā nostādīts šo interešu primārais sargs – Vladimirs Putins. Šāda ideoloģizētā konstrukcija ilustrē vadošā režīma intereses saglabāt savas pozīcijas arī kara apstākļos, radot sabiedrībai ilūziju par alternatīvu neesamību. Veiktie ieguldījumi jauniešu indoktrinācijā, parāda režīma vēlmi saglabāt savas pozīcijas arī ilgtermiņā un preventīvi mazināt politiskās opozīcijas spēku. Ideoloģizācijas pastiprināšana Krievijā var liecināt par režīma centieniem nodrošināt papildus sabiedrības mobilizācijas un leģitimizācijas resursus sastopoties ar pakāpenisku sociālekonomisko lejupslīdi. Vienlaicīgi, režīma kontrole pār politiskajiem, ekonomiskajiem procesiem un informācijas telpu padara iespējamu ideoloģizācijas satura elementu pielāgošanu ārējās vai iekšējas situācijas izmaiņām.
&nbsp;
Šis raksts tiek publicēts Satversmes aizsardzības biroja (SAB) informatīvi analītisko rakstu sērijā. Rakstu sērijas mērķis ir savas kompetences ietvaros sniegt ekspertīzi par Latvijas sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, lai tādējādi papildinātu informatīvo telpu ar uzticamu informāciju, kas iedzīvotājiem kalpotu kā valstī aktuālo procesu skaidrojums un prognoze to attīstībai. Raksti tiek sagatavoti un SAB interneta lapā publicēti periodiski, atbilstoši tematu aktualitātei.

Krievijas ideoloģizācija: ceļā uz pašpietiekamu impēriju

Šeit lasāmi Satversmes aizsardzības biroja ikgadējie darbības pārskati. SAB darbības publiskajos pārskatos iekļauta neliela daļa no pilnā SAB ziņojuma Ministru kabinetam.

Latvijai nedraudzīgo izlūkošanas un drošības dienestu Latvijā izvērsto aktivitāšu neitralizēšana.

Apsteidzošas informācijas iegūšana par ārvalstu institūciju vai personu pret Latvijas valsts interesēm vērstām darbībām.

Speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam izsniegšana. ES un NATO klasificētās informācijas aizsardzība.

Satversmes aizsardzības birojam – jauna adrese

Aktualitātes

SAB uzdevumi